Globālā sasilšana – mīts vai realitāte?

Statistika, dažādas kartes un ekspertu viedokļi – vai tiktiešām pasaule iet postā? Dabas aizsargi un mīļi, protams, ir vienisprātis – ar katru gadu vidējā gaisa temperatūra uz mūsu planētas Zeme palielinās, kā rezultātā ledāji kūst un dažādas dzīvnieku credit rapid, kā arī augu sugas, izmirst.

Pirms pāris mēnešiem, tālajā 2016.gada nogalē, internetā uzradās bariņš zinātnieku, kuri centās pārliecināt un izskaidrot, ka globālā sasilšana ir tikai mīts, lai iebiedētu vidusmēra cilvēku. Interesanti, ka līdz ar šiem zinātniekiem, arī sabiedrībā un pasaulē ievērojami cilvēki, kā piemēram Baraks Obama, Anglijas Karaliene un citi, dziedāja pēc vienas nots. Bakars Obama kādā intervijā minējis, ka:”Ir naivi cerēt, ka mēs saviem bērniem, saviem mazbērniem, varēsim parādīt skaisto saulrietu Mičiganas mežos, vai doties kopā maksķērēt kādā no Kanādas ezeriem. Pasaule iet uz priekšu. Tā attīstās. Un mums ir jāatīstās tai līdzi. Protams, es arī gribētu saviem mazbērniem parādīt vietas, uz kurām mans vectēvs bērnībā mani veda, taču tas vienkārši nav un nebūs iespējams.” Vēljovairāk, teorija, ka visi saukļi ar pasaules bojāeju, dzīvnieku izmiršanu ū tē tē, ir radīta vien tāpēc, lai mudinātu cilvēkus domāt par nākotni. Ar katru gadu cilvēku skaits uz mūsu planētas palielinas, līdz ar to arī ražošana. Likumsakarīgi, ka dzīvojot vairāk galvām uz zemeslodes, palielinas arī ražošanas kvantumi – lielāks pieprasījums. Un tāpēc arī tiek celtas rūpnīcas, izsūkti resursi, ko piedāvā mūsu planēta un veiktas citas darbības, lai apmierinātu teju katru iedzīvotāju.

Viss slikti, viss slikti. Bet problēma ir tajā, ka vidusmēra indivīdam šķiet, ka tikai valdība, lielās organizācijas un koorporācijas ir tās, kas spēj ieteikmēt šo globālo sasilšanu un zemeslodes saglabāšanu. Ticiet vai nē – bet tas tā nav. Pateicoties mātei google un tēvam internetam, ja tik ļoti mums rūp šīs globālās problēmas, veidu, kā ar to cīnīties, kā atstāt iespaidu un palīdzēt, atrast ir pavisam viegli. Sākot no izglītojošiem video, līdz rakstiem un blogiem no cilvēkiem, kas to jau dara un vēlas mudināt arī citus. Kā piemēru varam minēt atkritumu šķirošanu. Kas var būt vēl vieglāks? Jā, mums Latvijā katru gadu tiek organizētas lielās talkas. Malači. Taču paskatīsimies arī no otras puses – mēs katru gadu vācam tos sūdus un drazu, ko paši esam atstājuši. Un nez kāpēc, visi pēkšņi ir tīrības patrioti un ar laimīgām un smaidīgām sejām steidz pacelt izsmēķus, polietilēna maisiņus un čipsu pakas, ko paši pērnajā vasarā tur atstājuši.

Ja nedzīvo kartupeļu nācijā, tad valdība pati nāk pretim ar iniacitīvu šķirot atkritumus. Kā piemēru, varam minēt Itāliju. Tur, katrai mājai un mitekliem tiek izsniegti (un par baltu velti, ticiet vai nē) četri dažādi atkritumu maisi un kastes. Viss, kas cilvēkam ir jādara, ir jāiedarbina savas smadzenes un katru reizi, kad iepakojums tukšs, iemest to attiecīgajā atkritumu kastē. Visgrūtākais un smagākais darbs – credit de nevoi personale – aiznest šo konkrēto atkritumu kasti vai maisu noteiktajā dienā līdz sava nama durvīm. Un viss! Par pārējo parūpējas atkritumu savācēji. Katru dienu, tie braukā no vienas mājas uz otru un savāc šos atkritumu maisus. Pirmdien tas būs papīrs, otrdien plastmasa. Trešdien organiskie atkritumi utt. Un viss, nekādas talkas. Viss sākas no šodienas!